brunir

brunir

provenzal brunir fráncico *brûnjan

  1. v t

    Facer brillante unha cousa.

  2. v t

    Puír a superficie de corpos metálicos para eliminar as últimas impurezas.

Sinónimos

Conxugar
VERBO brunir
Forma verbal: Infinitivo

Indicativo

Presente Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
bruno
brunes
brune
brunimos
brunides
brunen
Pretérito imperfecto Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
brunía
brunías
brunía
bruniamos
bruniades
brunían
Pretérito perfecto Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
brunín
bruniches
bruniu
brunimos
brunistes
bruniron
Pretérito pluscuamperfecto Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
brunira
bruniras
brunira
bruniramos
brunirades
bruniran
Futuro Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
brunirei
brunirás
brunirá
bruniremos
bruniredes
brunirán
Condicional Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
bruniría
brunirías
bruniría
bruniriamos
bruniriades
brunirían

Subxuntivo

Presente Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
bruna
brunas
bruna
brunamos
brunades
brunan
Imperfecto Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
brunise
brunises
brunise
brunisemos
brunisedes
brunisen
Futuro Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
brunir
brunires
brunir
brunirmos
brunirdes
bruniren

Imperativo

Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
-
brune
-
-
brunide
-

Formas nominais

Infinitivo conxugado Eu
Ti
El/Ela
Nos
Vos
Eles
brunir
brunires
brunir
brunirmos
brunirdes
bruniren
Xerundio brunindo
Participio brunido
brunida
brunidos
brunidas