vingar

< lat vindicāre
  1. v t Castigar moral ou fisicamente a alguén que causou unha ofensa ou dano.
  2. v pron Satisfacerse causando dano a alguén en compensación dunha ofensa ou un dano causado por el.
Verbo: vingar
Forma verbal: Infinitivo

Indicativo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingo

vingas

vinga

vingamos

vingades

vingan

Copretérito

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingaba

vingabas

vingaba

vingabamos

vingabades

vingaban

Pretérito

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vinguei

vingaches

vingou

vingamos

vingastes

vingaron

Antepretérito

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingara

vingaras

vingara

vingaramos

vingarades

vingaran

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingarei

vingarás

vingará

vingaremos

vingaredes

vingarán

Pospretérito

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingaría

vingarías

vingaría

vingariamos

vingariades

vingarían

Subxuntivo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingue

vingues

vingue

vinguemos

vinguedes

vinguen

Imperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingase

vingases

vingase

vingasemos

vingasedes

vingasen

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingar

vingares

vingar

vingarmos

vingardes

vingaren

Imperativo

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

-

vinga

-

-

vingade

-

Formas nominais

Infinitivo conxugado

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

vingar

vingares

vingar

vingarmos

vingardes

vingaren

Xerundio

vingando

Participio

vingado

vingada

vingados

vingadas