rubricar

< lat rubricāre
  1. v t Pór a rúbrica na sinatura dun documento ou escrito.
  2. v t Suscribir ou dar testemuño de algo.

Confrontacións

Citas

  • Rubrico o que contou porque eu estaba presente
  • Rubricou o texto rapidamente
Verbo: rubricar
Forma verbal: Infinitivo

Indicativo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubrico

rubricas

rubrica

rubricamos

rubricades

rubrican

Copretérito

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubricaba

rubricabas

rubricaba

rubricabamos

rubricabades

rubricaban

Pretérito

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubriquei

rubricaches

rubricou

rubricamos

rubricastes

rubricaron

Antepretérito

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubricara

rubricaras

rubricara

rubricaramos

rubricarades

rubricaran

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubricarei

rubricarás

rubricará

rubricaremos

rubricaredes

rubricarán

Pospretérito

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubricaría

rubricarías

rubricaría

rubricariamos

rubricariades

rubricarían

Subxuntivo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubrique

rubriques

rubrique

rubriquemos

rubriquedes

rubriquen

Imperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubricase

rubricases

rubricase

rubricasemos

rubricasedes

rubricasen

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubricar

rubricares

rubricar

rubricarmos

rubricardes

rubricaren

Imperativo

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

-

rubrica

-

-

rubricade

-

Formas nominais

Infinitivo conxugado

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

rubricar

rubricares

rubricar

rubricarmos

rubricardes

rubricaren

Xerundio

rubricando

Participio

rubricado

rubricada

rubricados

rubricadas