bivacar

< bivaque
  1. v i Pasar as tropas a noite á intemperie.
  2. v i Acampar ao aire libre.

Citas

  • Á parte da marcha, tivemos que bivacar despois das prácticas
  • Se non chegamos axiña ao cámping imos ter que bivacar no monte
Verbo: bivacar
Forma verbal: Infinitivo

Indicativo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivaco

bivacas

bivaca

bivacamos

bivacades

bivacan

Pretérito imperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivacaba

bivacabas

bivacaba

bivacabamos

bivacabades

bivacaban

Pretérito perfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivaquei

bivacaches

bivacou

bivacamos

bivacastes

bivacaron

Pretérito pluscuamperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivacara

bivacaras

bivacara

bivacaramos

bivacarades

bivacaran

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivacarei

bivacarás

bivacará

bivacaremos

bivacaredes

bivacarán

Condicional

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivacaría

bivacarías

bivacaría

bivacariamos

bivacariades

bivacarían

Subjuntivo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivaque

bivaques

bivaque

bivaquemos

bivaquedes

bivaquen

Imperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivacase

bivacases

bivacase

bivacasemos

bivacasedes

bivacasen

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivacar

bivacares

bivacar

bivacarmos

bivacardes

bivacaren

Imperativo

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

-

bivaca

-

-

bivacade

-

Formas nominales

Infinitivo conjugado

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bivacar

bivacares

bivacar

bivacarmos

bivacardes

bivacaren

Gerundio

bivacando

Participio

bivacado

bivacada

bivacados

bivacadas