brunir

< provenzal brunir fráncico *brûnjan
  1. v t Facer brillante unha cousa.
  2. v t Puír a superficie de corpos metálicos para eliminar as últimas impurezas.

Sinónimos

Verbo: brunir
Forma verbal: Infinitivo

Indicativo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bruno

brunes

brune

brunimos

brunides

brunen

Pretérito imperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brunía

brunías

brunía

bruniamos

bruniades

brunían

Pretérito perfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brunín

bruniches

bruniu

brunimos

brunistes

bruniron

Pretérito pluscuamperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brunira

bruniras

brunira

bruniramos

brunirades

bruniran

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brunirei

brunirás

brunirá

bruniremos

bruniredes

brunirán

Condicional

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bruniría

brunirías

bruniría

bruniriamos

bruniriades

brunirían

Subjuntivo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

bruna

brunas

bruna

brunamos

brunades

brunan

Imperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brunise

brunises

brunise

brunisemos

brunisedes

brunisen

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brunir

brunires

brunir

brunirmos

brunirdes

bruniren

Imperativo

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

-

brune

-

-

brunide

-

Formas nominales

Infinitivo conjugado

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brunir

brunires

brunir

brunirmos

brunirdes

bruniren

Gerundio

brunindo

Participio

brunido

brunida

brunidos

brunidas