broucar

  1. v i Dar golpes coa man, cun pau ou con outra cousa.

Palabras vecinas

Verbo: broucar
Forma verbal: Infinitivo

Indicativo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brouco

broucas

brouca

broucamos

broucades

broucan

Pretérito imperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

broucaba

broucabas

broucaba

broucabamos

broucabades

broucaban

Pretérito perfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brouquei

broucaches

broucou

broucamos

broucastes

broucaron

Pretérito pluscuamperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

broucara

broucaras

broucara

broucaramos

broucarades

broucaran

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

broucarei

broucarás

broucará

broucaremos

broucaredes

broucarán

Condicional

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

broucaría

broucarías

broucaría

broucariamos

broucariades

broucarían

Subjuntivo

Presente

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

brouque

brouques

brouque

brouquemos

brouquedes

brouquen

Imperfecto

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

broucase

broucases

broucase

broucasemos

broucasedes

broucasen

Futuro

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

broucar

broucares

broucar

broucarmos

broucardes

broucaren

Imperativo

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

-

brouca

-

-

broucade

-

Formas nominales

Infinitivo conjugado

Eu

Ti

El/Ela

Nós

Vós

Eles/Elas

broucar

broucares

broucar

broucarmos

broucardes

broucaren

Gerundio

broucando

Participio

broucado

broucada

broucados

broucadas